Polijā publicēts pētījums par aļņu populāciju valsts centrālajā un austrumu daļā vēlreiz atgādina to, ko mednieki un meža apsaimniekotāji labi zina arī Latvijā – aļņu jautājums nav tikai par to, cik dzīvnieku ir, bet arī par to, kur tie dzīvo, kā pārvietojas, kādā struktūrā veidojas populācija un kādas sekas rada pārāk liels blīvums.
Pētījums Characteristics of the moose population in central-eastern Poland, kas publicēts žurnālā Animal Science and Genetics, analizē aļņu telpisko izplatību, dzimumu struktūru, sociālo grupu sastāvu un biotopu izvēli Ļubļinas reģionā. Secinājumi ir praktiski un medību saimniecībai ļoti nozīmīgi.
Aļņu skaits Polijā pieaudzis iespaidīgi
Pētījuma autori atgādina, ka Polijā kopš 2001. gada aļņiem ir noteikta pilna gada aizsardzība. Tas nozīmē, ka suga netiek medīta, un šo gadu laikā populācija ir strauji augusi. Ja 2000. gadā Polijā bija ap diviem tūkstošiem aļņu, tad 2022. gada martā to skaits jau sasniedza vairāk nekā 30 tūkstošus. Tikai Ļubļinas vojevodistē vien aļņu skaits desmit gadu laikā pieaudzis no 2155 līdz 6666 dzīvniekiem.
No bioloģiskās daudzveidības viedokļa tas, protams, ir pozitīvs stāsts. Tomēr pētījuma autori vienlaikus norāda arī uz otru pusi – augoša populācija nozīmē arvien lielākus postījumus mežam un lauksaimniecībai, biežākas sadursmes uz ceļiem un augstāku risku slimību un parazītu izplatībai.
Aļņi visvairāk izvēlas mežu
Viens no būtiskākajiem secinājumiem – aļņi izteikti dod priekšroku meža teritorijām. Pētījuma laikā 65,1% novērojumu reģistrēti tieši mežā, ievērojami mazāk – jaunaudzēs un laukos. Tas saskan ar citu valstu novērojumiem – alnis ir meža dzīvnieks, kuram īpaši svarīgas ir plašas, mitras mežu teritorijas, purvaini apvidi un laba aizsega iespēja.
Vienlaikus autori norāda, ka aļņi spēj būt ļoti elastīgi. Barošanās vietas var mainīties atkarībā no gadalaika, barības pieejamības un traucējuma līmeņa. Laukus un jaunaudzes tie biežāk izmanto barošanās nolūkos, īpaši naktīs, bet dienā atgriežas drošākās, noslēgtākās meža teritorijās.
Dominē trīs sociālās grupas
Pētījumā identificētas 12 dažādas sociālās struktūras, kurās aļņi pārvietojas, tomēr 73% gadījumu dzīvnieki novēroti tikai trīs dominējošos variantos – govs ar teļiem, vientuļš bullis un vientuļa govs.
Tas ir svarīgs novērojums, jo rāda, ka, neskatoties uz plašu iespējamo sociālo uzvedību, praksē populācijas pamata struktūra tomēr ir samērā vienkārša un paredzama. Šādi dati ir vērtīgi populācijas monitoringā, jo palīdz saprast, kāda ir reālā dzimuma un vecuma struktūra, nevis tikai kopējais skaits.
Dzimumu struktūra – nedaudz par labu govīm
Pētījuma teritorijā dzimumu attiecība vidēji bija 1:1,13 par labu govīm. Citiem vārdiem – govju bija nedaudz vairāk nekā buļļu. Autori uzsver, ka šāda nobīde var veicināt augstāku reproduktīvo sekmību un straujāku populācijas pieaugumu.
Tas ir būtisks secinājums arī no apsaimniekošanas viedokļa. Ja populācijā ir vairāk govju un reprodukcija ir laba, skaits pieaugs straujāk. Tāpēc nepietiek vērtēt tikai kopējo dzīvnieku skaitu. Jāskatās arī uz populācijas struktūru – cik ir govju, cik buļļu, cik teļu, cik dzīvnieku ir reproduktīvajā vecumā.
Dvīņi nav retums, bet teļu skaits uz vienu govi nav ļoti augsts
Pētījumā noskaidrots, ka 12,9% novēroto govju bija ar dvīņiem. Savukārt vidēji uz vienu govi bija 0,73 teļi. Tas nav ļoti augsts rādītājs, tomēr tas tiek uzskatīts par sugai raksturīgu.
Interesanti, ka 31,44% novēroto govju bija bez teļiem. Tas atkal parāda, ka reprodukcijas rādītājus nevar vērtēt virspusēji. Populācija var būt liela, bet tās pieauguma temps un struktūra var būt ļoti atšķirīga dažādos reģionos un dažādos gados.
Blīvums – robežās, bet ne visur vienāds
Vidēji pētījuma teritorijā uz 1000 hektāriem meža un purvu bija 5,9 aļņi. Dažās teritorijās blīvums bija ievērojami mazāks, citās – lielāks. Autori atsaucas uz Igaunijas pētījumiem, kuros optimālais blīvums tiek vērtēts ap pieciem aļņiem uz 1000 hektāriem meža un purvu.
Svarīgākais secinājums šeit ir vienkāršs – pārāk liels blīvums nav problēma tikai mežam. Tas kaitē arī pašai populācijai. Pieaug konkurence par barību, dzīvnieki ir spiesti migrēt, palielinās slimību izplatīšanās risks, un kļūst biežāki konflikti ar cilvēka saimniecisko darbību.
Galvenā atziņa – bez nepārtrauktas uzraudzības nevar
Pētījuma autori secina, ka aļņu populācijas nepārtraukta monitorēšana ir obligāta. Eiropas mežos ir ļoti grūti uzturēt pārnadžu populācijas tādā līmenī, lai tās vienlaikus neradītu ietekmi uz meža atjaunošanos un saglabātos pilnīgā līdzsvarā ar vidi.
Īpaši vērtīgs ir uzsvars uz tiešajiem novērojumiem. Autori norāda, ka tieši mežziņu, mednieku un savvaļas dzīvnieku apsaimniekotāju savāktie dati ir vieni no uzticamākajiem informācijas avotiem par populācijas struktūru un dzīvnieku skaitu.
Ko no šī var mācīties Latvija
Polijas pētījums vēlreiz atgādina vairākas vienkāršas patiesības. Aļņu apsaimniekošanā nedrīkst paļauties tikai uz kopējo skaitu. Jāvērtē arī biotopu izvēle, dzimumu attiecība, teļu īpatsvars, sociālās grupas un reģionālās atšķirības. Otrkārt, liela populācija ne vienmēr ir tikai veiksmes stāsts – tai līdzi nāk postījumi, sadursmes uz ceļiem un spiediens uz meža ekosistēmu. Un treškārt – bez mednieku, mežsaimnieku un citu nozares cilvēku novērojumiem pie gudras apsaimniekošanas nonākt nevar.
Aļņu populācija nav statiska. Tā mainās, pielāgojas un reaģē uz vidi. Tāpēc arī lēmumiem par tās apsaimniekošanu jābūt balstītiem datos, nevis pieņēmumos.
Titulbilde: Ivars Koloda
MooseBelt projekts ir īpaši nozīmīgs Latvijai, jo tas dod iespēju pirmo reizi reģionālā līmenī sistemātiski analizēt aļņu populāciju, tās struktūru un ietekmi uz vidi, balstoties datos, nevis pieņēmumos. Projekts “Vienota aļņu (Alces alces) populācijas apsaimniekošanas sistēma EstLat teritorijā” (MooseBelt, Nr. EE-LV00111) tiek īstenots Interreg Igaunijas–Latvijas programmas 2021.–2027. gadam ietvaros, un tā mērķis ir radīt vienotu pieeju populācijas pārvaldībai pārrobežu mērogā. Tas nozīmē ne tikai labāku izpratni par to, kas notiek ar aļņiem Latvijā, bet arī iespēju pieņemt savlaicīgus un pamatotus lēmumus – negaidot, kamēr problēmas kļūst acīmredzamas. Tieši šāda pieeja ļauj pāriet no reaģēšanas uz sekām uz gudru, uz nākotni vērstu apsaimniekošanu.
