2026. gads ir iesācies ar ļoti bēdīgiem notikumiem. Ir reģistrēti vairāki vilku uzbrukumi suņiem, un ar katru gadu uzbrukumu skaits kļūst lielāks un lielāks. Suņi ne tikai tiek savainoti, bet bieži iet bojā, jeb to ārstēšana izmaksā dārgi. Un problēmai ir jāmeklē radikāls risinājums. Līdzšinējo praksi turpināt tā, kā līdz šim, nav nopietni!
Medību suns nav vienkārši suns. Tas ir ne tikai palīgs medībās, bet arī ģimenes loceklis, kurā ir ieguldīts ļoti liels darbs, un es pat nerunāšu par līdzekļiem, kas arī ir ļoti lieli. Es runāju tieši par emocionālo pusi.
Mani pārsteidz sabiedrības attieksme pret šiem notikumiem. Iet bojā suņi, kas ir ļoti mīļi viņu ģimenēs, ļoti mīļi bērniem, kuri šajās ģimenēs aug. Un liela daļa sabiedrības uz to nereaģē nekādā veidā – lai jau tie vilki ēd tos medību suņus.
Negribu izteikties skarbi, taču šie cilvēki, šie vienaldzīgie cilvēki vai tie, kuri pat priecājas par medību suņu saplosīšanu, paši var nonākt cietēju lomā, ja viņi, protams, ir suņu īpašnieki. Patiesi suņu īpašnieki mani sapratīs. Savukārt tie, kuri nav suņu īpašnieki, viņiem nevajadzētu vispār šajā tēmā iesaistīties un diskutēt.
Ja cilvēks nav saistīts ne ar suņiem, ne ar mežu medībām, sēž dīvānā un skatās National Geographic raidījumus, viņam nevajadzētu iesaistīties tēmu apspriešanā, par kurām viņš neko nesaprot. Nosacīti mums ir ļoti daudz cilvēku, kuri ar to vien nodarbojas. Izliekas par ekspertiem lietās, par kurām neko nesaprot. Tas ir ļoti bēdīgi…
Atkārtošos – uzskatu, ka šajā jautājumā ir nepieciešams ļoti radikāls risinājums. Es īsti neizprotu pašreizējo Valsts meža dienesta rīcību kopumā. Ir saprotama konkrēto amatpersonu darbība, jo viņiem ar normatīvajiem aktiem ir sasietas rokas. Mēs cenšamies skriet pakaļ Eiropas normatīvā regulējuma vēsmām un cenšamies tās izpildīt divreiz aktīvāk, nekā to prasa.
Konkrētajā gadījumā ir tikai viens risinājums. Šis vilku bars, kurš nokoda medību suni Aknīstē un sakoda otru suni, ir jālikvidē, jo tas neapstāsies. Ir jāatrod atļaujas, un konkrētie vilki ir jānomedī. Mēs meklējam risinājumu! Vērsāmies jau Zemkopības ministrijā un attiecīgi arī Valsts meža dienestā ar aicinājumu rast iespēju tikt ar šiem vilkiem galā. Un tādam risinājumam būtu jābūt katrā gadījumā ar visiem notikumos iesaistītajiem vilkiem. Ja vilki uzbrūk suņiem, tie to darīs atkal!
Vilks dzīvo mežā, tā arī ir viņa vieta, un tur viņš var dzīvot. Mēs esam par to, ka vilkam dabā ir jābūt. Mežā ēdamā pietiek. Taču, ja vilks pāriet uz suņiem vai citiem mājlopiem, tas ir jālikvidē. Cits viedoklis vispār nevar būt.
Esmu dzirdējis, ka līdzīgi izsakās arī zemkopības ministrs, un, ja būs nepieciešams, runāsim arī ar viņu. Mēs vairs neapstāsimies tikai ar to, ka parunājāmies. Tā ir noticis gadu gadiem. Aitkopji raud par viņiem nodarītajiem postījumiem. Viņus vārdos pažēlo, bet konkrēta risinājuma nav.
Savukārt par suņiem runājot, šis jau ir trešais gads, kad reģistrē ļoti daudz uzbrukumu. Agrāk cilvēki, iespējams, nezināja, ka var ziņot par vilku savainotiem vai saplosītiem suņiem. Īpaši Latgalē, kur tika kultivēts uzskats, ka tāda ir dzīve, ja vilks atnāk un noplēš suni… Mēs te tā dzīvojam… Bet tā nedrīkst kļūt par normu!
Tāpat par šiem ziņojumiem līdz šim nesekoja nekāda atbildīgo personu reakcija, un cilvēks uzskata, ka ziņošana ir lieka laika tērēšana. Runāt par notikušo ir sāpīgi arī saimniekam. Iespējams, tāpēc par šiem gadījumiem ziņoja salīdzinoši maz. Bet nu mērs ir pilns!
Gan žurnāls Medības, gan Latvijas Mednieku asociācija jau vairākus gadus aicina maksimāli ziņot ne tikai par visiem vilku uzbrukumiem, bet arī par vilku klātbūtnes pazīmēm. Zinu, ka ļoti daudzi šo informāciju vēl nesniedz. Un tas ir pilnīgi aplami! Varbūt kāds domā, ka tika ziņots par lūša klātbūtnes pazīmēm, un to izņēma no medījamo dzīvnieku saraksta. Arī ziņošanai ar to nebija nekāda sakara! Tas principā bija politisks pasūtījums.
Mums, medniekiem, ar Zemkopības ministriju un pārējiem dalībniekiem ir noslēgts sadarbības memorands. Arī šī memoranda ietvaros, ja jau no medniekiem prasa rīcību aizsargāt lauksaimniekus un mežsaimniekus, tad mēs no Zemkopības ministrijas lūgsim izvērtēt iespēju aizsargāt medību suņus. Tas nav tikai jautājums par sadarbību. Tas ir jautājums par turpmāko vīziju. Es negribu pieļaut situāciju, ka mežā ar suni vairs nevar ieiet. Jau tagad ir bail to darīt! Tas attiecas ne tika uz medību suņiem, bet apdraudēti arī ir sētu, viensētu suņi, mīluļi, ar ko iet cilvēki pastaigāties.
Vilku populācija šobrīd aug ģeometriskā progresijā. Arī tad, ja šobrīd nomedīšanas limitu noteiktu 1000 dzīvnieku apmērā gadā, vairākus gadus situācija nemainītos. Uzskatu, ka tas ir atļauju skaits, kas šobrīd būtu aktuāli nepieciešams!
Vilks šobrīd ir sastopams tur, kur tas vēsturiski nekad nav bijis. Tā ir visa Pierīga. Kad iepriekš ir bijis tā, ka pa Ādažiem staigā vilki? Kad iepriekš vilki ir bijuši Ropažu apkaimē? Man pašam medību iecirknis ir Garkalnē, un vilku pēdas tur ir ikdiena. Un tās nav viena vilka pēdas, tās ir vairāku vilku pēdas.
Ir vēl viena lieta, par ko nerunā vilku pētnieki un zinātnieki – lielie pārnadžu, konkrēti briežu, bari. Attiecībā uz briežu bariem vaina tiek meklēta briežu populācijas apmērā un medniekos. Taču mednieku vainas tur nav. Tieši vilki ir tie, kas koncentrē briežus lielos baros. Tā ir dabīga pārnadžu aizsargreakcija. Un tie ir tie paši briežu bari, ko izdodas nofilmēt cilvēkiem, un visi brīnās, no kurienes tie radušies. Un tur nav desmit lielu briežu baru. Tas ir viens liels briežu bars, kurā ir sapulcējušies dzīvnieki no plašas apkaimes. Lielam briežu baram arī vilku bars neuzbruks. Vilki centīsies nomedīt atsevišķu dzīvnieku. Un par šo aspektu neviens negrib ne runāt, ne to redzēt, ne dzirdēt.
Attiecībā uz zinātnieku izteikumiem nav konkrētības. Ir tikai viena liela laipošana, lai izpatiktu zaļajam kursam, nevis reālajai dzīvei.
Ko darīt medniekiem un suņu īpašniekiem? Mēs pagaidām varam aicināt tikai izturēties ļoti piesardzīgi un pieskatīt savus suņus. Mēs neaicināsim uz nelikumīgām darbībām! Es ceru uz atbildīgo amatpersonu pretimnākšanu un saprātu. Es ļoti ceru, ka mēs atradīsim kopīgu risinājumu. Ja tuvākajā laikā šādu risinājumu atrast neizdosies, sarunas kļūs daudz skarbākas! Un no šī izteiciena es nebaidos! Mums būs jādomā citas metodes, citi līdzekļi.
Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs
Haralds Barviks
Foto: Madis Reinpõld
