Elmārs Švēde: iestājamies par dabas aizsardzību

Sākums » Aktualitātes » 2012

Elmārs Švēde: iestājamies par dabas aizsardzību
Valmiera24.lv piedāvā interviju ar LATMA valdes priekšēdētāju Elmāru Švēdi.

03.10.2012.

Rudens ir viens no intensīvākajiem "darba laikiem" medniekam - oktobrī sāksies Latvijā tradīcijām bagāto dzinēju medību sezona, bet decembra sākums ir brīdis, kad drīkst medīt teju vai visus medījamos zvērus.

 

Par mednieku dzīvi, medību tradīcijām un medījamo zvēru resursiem Latvijas mežos intertvijā pilsētas informācijas portālu tīklam Pilseta24.lv stāsta Latvijas Mednieku asociācijas, Eiropas Medību un dabas aizsardzības asociāciju federācijas viceprezidents Elmārs Švēde.

 

Latvijā ir aptuveni 25 tūkstoši aktīvu mednieku. Tas ir liels vai mazs skaitlis mūsu mazajai populācijai?

Tas ir vidējs skaitlis. Daudzās Eiropas valstis uz tūkstoti iedzīvotāju ir vairāk mednieku. Latvijā ir, es domāju, zem vidējā. Tepat netālu, Somijā, mednieku skaits uz tūkstoti iedzīvotāju ir desmit reižu lielāks nekā Latvijā. Tas ir minimālais nepieciešamais skaitlis, lai mednieki izpaustos paši un realizētu savas funkcijas sabiedrības labā.

Pēdējā laikā mednieku skaits ir pieaudzis vai samazinājies?

Mednieku skaits ir diezgan stabils. Varbūt vienu brīdi tas nedaudz kritās, bet mednieki paši ir sapratuši, ka viņi var pastāvēt, ja mednieku skaits būs vismaz tāds pats, kā tagad, vai lielāks. Līdz ar to jaunie mednieki ir aktivizējušies. Notiek gan kursi, gan eksāmeni, medniekos stājās jaunie, viss notiek.

Tas nozīmē, ka arī jauni vīrieši un sievietes ir ieinteresēti kļūt par medniekiem?

Jā. Lielākoties jau tā ir ģimenes lieta. Tur, kur vectēvs vai tēvs ir mednieks, lielākoties kāds no bērniem vai viņu draugiem ir mednieks. Mazāk ir tā, ka pats neatkarīgi kļūst par mednieku, bet ir arī tā.

Latvijā ir daudz sievietes – mednieces?

Latvijā ir sievietes – mednieces, bet viņu nav daudz. Taču tās, kas ir, darbojas ļoti aktīvi un ir labas mednieces. Piemēram, Zviedrijā uz katriem desmit medniekiem ir vismaz viena vai divas sievietes. Latvijā varētu uz simts medniekiem viena medniece – sieviete.

Sievietes ir labas šāvējas?

Tās sievietes, kas iet uz medībām – viņām ir kaut kādi talanti. Viens no tiem droši vien ir šaušana. Es domāju, tur, kur kolektīvā ir sieviete, viņa šauj labāk par daudziem. Protams, ne par visiem, bet par daudziem.

Kas jādara, ja cilvēks nolēmis kļūt par mednieku?

Tagad, mediju laikmetā, kad mums ir attīstīts internets, vispirms jāieguglē un jāapskatās, kā kļūt par mednieku. Noteikti atradīsiet mājas lapu, kurā aprakstīts, kā to izdarīt. Medību saimniecību Latvijā tiesiski un likumiski regulē Latvijas Zemkopības ministrija. Pārraugs un lielākais organizators ir Valsts Mežu dienests (VMD), kura mājaslapā šādu informāciju var atrast.

Ir arī tādas sabiedriskās organizācijas kā Latvijas Mednieku asociācija, kas nodarbojas ar jauno mednieku apmācību. Katram medniekam ir jāiziet kursi. Tie parasti ilgst kādus septiņus vakarus vai dienas. Pēc tam jānokārto eksāmens biedrībā – gan teorijā, gan šaušanā. Tad var saņemt tā saucamo kursa beigšanas apliecību, kas ir par pamatu tam, lai varētu doties uz VMD un kārtot jau valsts eksāmenu.

Vēl ir jādodas uz Valsts policiju, lai nokārtotu ieroču atļauju. Tur tiek pārbaudīts, vai jaunajam medniekam nav bijuši pārkāpumi, par kuriem vispār nedrīkst izsniegt ieroci. Kad saņemta ieroču atļauja, var iegādāties medību bisi un karabīni. Medību bisēm un karabīnēm ir atsevišķs eksāmens šaušanā. Ja ir paziņas, var iet tajā kolektīvā, kur ir paziņas. Ja nav paziņu, var meklēt caur draugiem, kur pieslieties.

Kas pašlaik medībās populārāks ieroču tips – bises vai karabīnes?

Agrāk tradicionāli tā bija medību bise. Parasti divstobrene vai vienstobrene. Mednieks nemaz nedrīkstēja lietot karabīni, kamēr viņš nebija trīs gadus medījis ar bisi. Tagad, tā kā diezgan populāras ir gaides medības, ļoti daudz tiek lietotas karabīnes. Arī jaunais mednieks, nokārtojot attiecīgo eksāmenu, var tikt pie karabīnes. Ar karabīni var tālāk aizšaut un precīzāk trāpīt, tāpēc iespēja gūt medījumu ir lielāka. Ir mednieku kolektīvi, kur vairāk par 50% lieto karabīnes.

Vēl bez medībām – kādas citas funkcijas Latvijas mežos veic mednieki?

Sarežģīts jautājums. Mednieki medī, bet, protams, mednieki ir dabā un ir tie, kas rūpējās par dabas aizsardzību. Viennozīmīgi, man esot arī Eiropas Medību un dabas aizsardzības asociāciju federācijas viceprezidentam, tas ir viens no galvenajiem – mednieki ir par dabas aizsardzību, par ilgtspējīgu dabas uzturēšanu.

Tie, kas rūpējās par vidi, pirmkārt ir mednieki. Rūpes var būt dažādas. Rūpes var būt nelikumību pamanīšana mežā. Atkritumu pamanīšana, zvēru postījumu pamanīšana. Diezgan liela problēma Latvijā ir bebri – to postījumi ir nopietni, kas iznīcina mežu audzes. Bebru dambji ir jājauc. Mednieki rūpējās par dzīvniekiem, sējot barības lauciņus, piebarojot ziemā, kad ir auksts laiks, lai dzīvnieki labāk pārziemotu. Ir daudz un dažādas lietas, ko dara mednieki. Otrs – mednieki rīko dažādas sacensības. Tiek organizēti pasākumi klubu, biedrību līmenī.

Tātad nav tā, ka mednieks tikai aiziet mežā nošaut kādu zvēru, bet tur ir daudz citu funkciju.

Medības pasaulē ir vesela industrija. Sākot no ieročiem, munīcijas, apģērbiem, beidzot ar tradīcijām. Regulāri organizējam dažādus mednieku pasākumus – mednieku festivāls Latvijā notiek jau 14 gadus, kurā piedalās trīs līdz pieci tūkstoši mednieku. Medību dzīve ir diezgan nopietna. Tā ir interesanta dzīve.

Kādas ir Latvijas mednieku spēcīgākās tradīcijas?

Diezgan liela ietekme uz mūsu tradīcijām ir bijušas vācu medību likumdošanai. Lielākas izpausmes tradīcijās ir dzinēju medībās. Katrs mednieks, kas kaut ko nomedī, tiek godināts – viņam tiek pasniegts kāds skuju zariņš. Pēc medībām ir kopēja atzīmēšana, kad katrs stāsta, ko viņš mežā redzējis, kā gājis... Lielākoties jau visiem katras medības ir skaistākais, kas līdz šim ir bijis.
Par medību tradīcijām runājot – tās ir katra kolektīva tradīcijas. Varbūt kopīgi pasākumi ar ģimenēm, kopēju darbu veikšana. Tie ir arī veidi, kādā tiek medīti dzīvnieki. Tas ir plašs jautājums.

1.septembrī sākās aļņu un staltbriežu buļļu medības. Pats jau esat bijis uz staltbriežiem?

Jā, es medībās esmu vismaz divas reizes nedēļā, neatkarīgi no tā, vai ir lietus vai nav lietus. Protams, esmu šogad bijis arī uz staltbriežiem, esmu jau kādu pasaudzējis. Tagad staltbriežiem sākās riests, un medniekiem ir arī pienākums rūpēties par selekciju, lai izaugtu labākas trofejas. Nevar medīt jaunus un perspektīvus dzīvniekus.

Septembrī sākās arī rubeņu un mežirbju sezona.

Kas attiecas uz rubeņiem, tas ir sāpīgs jautājums Latvijas medniekiem. Iestājoties Eiropas Savienībā, izmainījās kārtībā, kādā medī putnus. Mūsu tradīcija, kad mēs medījam slokas pavasarī, riesta laikā, tika aizliegta. Tāpat tika aizliegtas rubeņu medības pavasarī. Līdz ar to, tā kā rubeņu šeit ir diezgan maz, mūsu medniekiem vairāk nav tāda tradīcija medīt rubeņus rudenī. Faktiski rubeņu medīšana iziet no medībām. Gadā Latvijā nomedī vienu divus rubeņus, tas pats droši vien ir nejauši. Neviens uz to speciāli neiziet. Rubenis ir skaists putns, to parasti medī trofejas dēļ, bet rudenī rubenis maina spalvas, tāpēc nekas neiznāk no izbāzeņa izveides. Esam mēģinājuši runāt, lai atļauj atgriezt tradīcijas medīt pavasarī, bet ir ļoti spēcīga ornitologu organizācija Bird Life, kuriem ir savs bizness – putnu vērošana. Tā ir pastāvīga sacensība, un viņi šajā sacensībā medniekus uzvar aizvien vairāk un vairāk.

Putnu medības Latvijā vispār ir populāras?

Putnu medības ir populāras īslaicīgi. Diezgan daudzi medī zosis, bet tas ir īss periods – drīkstam medīt tikai pārlidojošās zosis. Tas sākās no 15.septembra līdz novembra beigām. Šad tad zosis aizlido ātrāk, faktiski reizēm reālais periods ir piecas desmit dienas, kamēr zosis uzturas Latvijā.
Intensīvāks medību posms ir pīļu sezonas atklāšana – tā ir katra augusta otrā sestdiena, plkst.16.00. Domāju, kādi 30% mednieku iziet uz šīm medībām, bet tie, kas medības turpina pēc tam, visu rudeni, jau ir krietni mazāk.

Kā vispār Latvijas mežos ar medījamo dzīvnieku resursiem? Vai ir kāda suga, kura jāsaudzē, kāda – kas jāmedī pastiprināti?

Mūsu mežos ir uzskaitīti apmēram 18 tūkstoši aļņu. Tas ir gandrīz tikpat, cik Valmieras iedzīvotāji. Ir apmēram nepilni 50 tūkstoši briežu, ap 100 tūkstošiem stirnu, bet bijis divreiz vairāk. Nomedījamais limits, atkarībā no vietām, kur tiek medīts, ir 10-20% no uzskaites.

Pašlaik vislielākā problēma ir ar mežacūkām. Mums ir apmēram 57-60 tūkstoši mežacūku. Faktiski visā Eiropā ir notikusi tāda kā mežacūku eksplozija – to skaits ir stipri palielinājies. Mednieki, protams, grib, lai viņu teritorijā mežacūkas būtu vairāk – vieglāk tikt pie medījuma. Varbūt tieši mežacūkām nav sekots līdzi. Tagad tās ir daudz, un rodas problēma ar lauksaimniekiem. Tās sugas, kas jāpamedī vairāk, ir mežacūkas un bebri, stirnas būtu jāpasaudzē, bet briežus un aļņus var medīt līdzšinējā apjomā.

Kā ar lapsām? Tās ir daudz.

Protams, lapsu ir diezgan daudz. Lapsas viens otrs mednieks nemedī tik intensīvi, kā vajadzētu, bet tur ir savi iemesli. Nav interesanti tāpēc, ka lapsa nav ēdama. Lapsai ir skaists kažoks, bet ne vienmēr viņš ir skaists. Ja to nav kur likt un nekur nevar pārdot, tad arī tas medniekam nav interesants medījums. Droši vien, ka lapsas tiek medītas par maz.

Vai Latvijas mežos ir lāči?

Latvijas mežos ir lāči. Lāči noteikti ir pierobežā. Tepat Dikļos būvēja ceļu Valsts mežiem, un strādnieki teica, ka vasarā pie sarga būdas pienācis lācis. Es medīju Ramatā, tur arī bieži redz lāča pēdas. Arī no masta ir izdzīts lācis. Taču Latvijā medīt lāčus nedrīkst, tas ir aizliegts. Tā ir sava eksotika medniekiem un citiem šad tad lāci redzēt.

Jums pašam ir nācies redzēt lāci?

Man ir nācies nomedīt lāci. Ne Latvijā, bet Igaunijā. Tur lāču ir diezgan daudz un tos oficiāli drīkst medīt. Biju aizbraucis četras reizes, pēdējā reizē man iznāca.

Kuru dzīvnieku nomedīt visgrūtāk?

Atkarībā kā un kādos apstākļos. Diezgan grūti nomedīt briežus dzinēju medībās – tie ļoti ātri skrien. Mednieki bieži aizšauj garām. Visi lielie medījumi ir uzmanīgi, jābūt labam medniekam. Jāzina, kurā brīdī uzvesties klusu, izmantot vēja virzienu. Dzīvnieki, kas ir mazāk, bet ko drīkst medīt, ir grūtāk iegūstams medījums. Tie Latvijā ir lūši un vilki, kas ir limitētā skaitā. Ja upē ir vairāk zivju, tad arī tās labāk ķeras.

Kura ir Jūsu ievērojamākā medību trofeja?

Katra trofeja medniekam ir ievērojama. Ir pasaules dabas aizsardzības organizācija CIC, kas agrāk izstrādāja speciālas tabulas, lai novērtētu trofejas. Arī viņi ir nākuši pie secinājuma, ka trofejas nevajag vērtēt pēc lieluma, labuma un tā tālāk, jo katrai trofejai ir savs stāsts. Par katru trofeju, kaut tā ir maza, mednieks var pastāstīt. Pašam ir daudz staltbriežu ragu, ir vilks, arī dažas Āfrikas trofejas, bet ļoti izcelt... Protams, vilku nomedīt bija grūtāk, lāci nomedīt bija savādāk, bija uztraukums. Man ir mednis – vienreiz nomedīju, bet vairāk medni es nemedīšu, vismaz Latvijā nē. Pie trofejām jāpieiet savādāk – nevis kura ir labākā, bet kurai ir interesantāks stāsts.

Ko novēlēsiet medniekiem, uzsākot rudens sezonu?

Mums sezona nekad nebeidzas. Faktiski medību sezona sākas katra gada 1.aprīlī, bet beidzas 31.martā. Mainās tikai tas, kurā brīdī ko drīkst medīt. Tagad tuvojas brīdis, kad drīkstēs medīt gandrīz visu. Otrs – 1.oktobrī sākās dzinēju medības, kas ir Latvijas mednieku tradīcija, kad nereti sapulcējas vairāki kolektīvi.

Varu novēlēt, lai mednieki ir draudzīgi. Jābūt ar savstarpēju sapratni. Varbūt vairāk nekā jebkad jāveido labas attiecības ar zemniekiem, zemes īpašniekiem, kopīgi jāpalīdz risināt tās problēmas, ko rada vienu vai otru medījamo dzīvnieku pārapdzīvotība. Medniekiem noteikti jābūt labā sapratnē ar pārējo sabiedrību. Jāskaidro medības ne tikai no sava viedokļa, bet arī jāpozicionē tās kā sabiedrībai noderīgs darbs, darbs vides aizsardzībā.

 

Video ieskats sarunā ar E.Švēdi pieejams šeit.

 

Avots: Valmiera24.lv