Dodiet naudu, mēs klusēsim!

Sākums » Aktualitātes » 2020

Dodiet naudu, mēs klusēsim!
Runājot par uzņēmējdarbību un pēdējā laikā apspriesto vēja parku Tukuma un Dobeles novados, gribu piebilst: nav pārliecības, ka parka būve nākotnē elektrību nesadārdzinās. Būvnieki gatavojas būvēt un, cik zināms, galu galā šo parku kādam pārdos. Ja tā būs Latvijas valsts: iebildumu nav! Ir bažas (neskaidri jautājumi): kas ar šo vēja parku notiks pēc tā uzcelšanas?

29.05.2020.

Saruna ar Rudīti Martišausku, Mg. silv. ing., Mg. envir. sc., pensionētu mežkopi

Kā Tukumā notika uzskatu maiņa – no “Jā!” uz “Nē!” viena deputātu sasaukuma ietvaros!???

Nomainījās Domes vadība, mainījās koalīcija, mainījās viedoklis. Patlaban uzņēmējs ir vērsies tiesā. Skatīsimies.

Vai netīksme pret uzņēmējiem ir Latvijas tendence?

Domāju, uzņēmēju iesniegtie projekti jāvērtē katrs atsevišķi. Katrā vietā un katrā projektā ir atšķirības. Ir arī “mākoņu projekti”. Tāpat jāņem vērā konkurence: ja uzņēmējs ar kādu konkurēs, skaidrs, konkurentam var būt iebildumi, un viņš var organizēt kampaņas “Pret!”. Šeit noteikti jāprot atšķirt, kas ir iedzīvotāju “Pret!” un kas ir kāda interešu vadīts “Pret!”.  Piemēram, Rīgā situācijā ar bijušo velotreku (ko vēlas kā parku) ir saskatāmas konkrēta uzņēmēja intereses.

Cita situācija redzama Kandavā ap kartinga trasi, kur iedzīvotāji ir “Par!”, bet viena konkrēta persona, kam ir iemaņas un sapratne protestu un iebildumu sagatavošanā, iebilst. Jā, tā ir, ka viens cilvēks var būt pret un konkrēts darbs var ievilkties laikā, tiesvedībās un tamlīdzīgi!

Nevar apgalvot, ka “visi ir pret visu”!

Kādā situācijā patlaban ir Latvijas valstij piederošie meži? Savulaik strādājāt Valsts meža dienestā…

Jā, gan! Vienā darba vietā esmu nostrādājusi 40 gadus. Redzēju, kā konkrētā teritorijā (Tukuma mežniecībā) mainās mežs, esmu pieredzējusi tehnoloģiju maiņu un meža nozares attīstību: zirgus nomainīja traktori, traktorus – “harvesteri”, liela pretestība savulaik bija pret tehnoloģiskajiem koridoriem cirsmās, pēc neatkarības – pret ceļu būvi.

Bet – galu galā – laiks parāda, vai pieņemtie lēmumi bijuši pareizi. Tas, kas bija derīgs laikā, kad cirsmas izstrādāja ar rokām, kokus pieveda ar zirgu, vairs neder, kad mežā ienākusi jaudīga un smaga tehnika. "Bezceļos" tā mežam nodarītu daudz lielāku kaitējumu, un nav arī meža fragmentācijas, jo zvēri brīvi pārvietojas, un putni ceļu pārlido.

Šobrīd lepni varu doties uz to mežu, kas “bijis manējais”, bažas bijušas veltas, mežs tiek atjaunots, kopts un aug nākotnei. Mēs esam līdzvērtīgi konkurenti skandināviem, vāciešiem un citiem.

Vairāku gadu ilgā Latvijas mežsaimniecības nomelnošanas kampaņa… Esat ļoti aktīva pret to, atbalstot nozari sociālajos tīklos!

Kopš 2002. gada esmu sociālajos tīklos, cita starpā esmu stāstījusi par mežu, devusi padomus sarunu biedriem tā apsaimniekošanā. Varu teikt, ka 18 gadu laikā neesmu redzējusi kādu citu tikpat aktīvi pārstāvam meža nozari sociālajos tīklos. Arī “tviterī” tikai nesen esam jau divi meža entuziasti... Tas nozīmē, ka komunikācijas ar noteiktu sabiedrības daļu nozarei nav! Vienkārši – nav! Prieks, ka pēdējā laikā sāk aktivizēties Meža īpašnieku biedrība.

Ja runājam par sekmīgi un labi saimniekojošajiem “Latvijas valsts mežiem”, arī viņu vēstījumu tīmeklī ir maz vai gandrīz nemaz. Ir “Mamma daba” un “Cūkmens”. Plašākas informācijas trūkst. Pie tam, ne visi saista mammadaba.lv ar “Latvijas valsts mežiem”. Mēs, nozarē strādājošie un bijušie, kas seko līdzi jaunumiem, lietas un procesus zinām, saprotam, darām darbu pēc vislabākās sirdsapziņas, bet aplami uzskatām, ka ar to pietiek. Nē, sabiedrība par mežsaimnieka darbu zina maz! ...pat ļoti maz vai nemaz...

Uzbrukumi nozarei… Uzskatu šo jautājumu par naivu. Tas līdzekļu apjoms (daudzos miljonos eiro mērāms), ko dabas aizsardzībai tērē t.s. "zaļās" nevalstiskās organizācijas jau no 1990. gada, ir ļoti, ļoti liels. Milzīgs! Esmu Latvijas Universitātē studējusi vides pārvaldību, studijas ir palīdzējušas labāk zināt, saprast un iedziļināties šais jautājumos. Tās ir palīdzējušas dziļāk izprast t.s. “zaļo” kustību. Naudas plūsmas projektos ir spēcīgas, tas ir rekets pret mežu: “Dodiet naudu, mēs klusēsim!” Protams, tas tikai tā šķiet, jo naudu vajag nepārtraukti. Dzīve taču turpinās.

Šīs "zaļās" organizācijas ļoti cieši sadarbojas un ir cita ar citu savstarpēji saistītas. NVO projekti, savstarpējas apmācības utt. Ja runājam par t.s. "putnu projektiem": kur tajos ir zinātne? Semināri un izglītošana nav zinātne! Politiski, diemžēl, šādas darbības tiek akceptētas, un dažādi aizliegumi ir citu motīvu radīti. Tā ir lielā politika un lielā nauda. Šī "zaļo" NVO “sadarbība” arī veido uzbrukumu nozarei un top realizēta it veiksmīgi, ko var labi redzēt sociālajos tīklos. Ja viņu virzienā ir kāds “pārmetums”, uzreiz notiek dažādu "zaļo" NVO “saslēgšanās”: “Mūsējos sit!”

Par politiku runājot… Sabiedrībā zināmi cilvēki nevēlas ar šo saistīties vai iedziļināties. Naudas aprites necaurspīdīgums, salīdzinot ar prasībām meža īpašniekam vai lauksaimniekam, ir nomācošs.

Piemēram, kā savulaik notika Ķemeru Nacionālā parka veidošana? Arī tā bija iespēja apgūt naudu un veidot projektu! Virkni saimniecisko mežu pārvērta par Nacionālo parku – bija tas pamatoti, vai nē. Atliek tikai vērot, kā, pārvēršoties par bebrainēm, niedru laukiem un kukaiņu barotnēm, sabrūk mežsaimnieku audzēts, kopts un saudzēts saimniecisks mežs.

Dabas aizsardzības pārvaldē toreiz un tagad bija ierēdņi, kas saņēma un saņem mazas algas, un ir projektos iesaistīti cilvēki, kas ar situāciju ir apmierināti. Ierēdņi deklarē ienākumus VID, bet projektos nodarbinātajiem tas nav jādara. Tā ir valsts iestāde, tas nav SIA! Piemēram, nesenais projekts Ķemeros (Ķemeru Nacionālajā parkā), kur faktiskā kailcirtē izstrādāja ap 300 ha, nosaucot to par "purva attīrīšanu no apauguma". Sociālajos tīklos nebija nekāda "zaļo" NVO sašutuma! Klusums! Jo tas bija “savējo projekts”, kurā ieguldīta krietna nauda! Tātad – pareizi aprakstot un nosaucot jebko par “dabai vērtīgu”, kā šai gadījumā, kailcirte un ciršana ir "pareiza"!

Pasaule nav liela. Komunicējot ar kolēģiem, noskaidrojām, ka Gaujas Nacionālajā parkā, netālu no Cēsīm, ceļmalā “kaut ko cērt”. Sociālajos tīklos jautāju: “Kas tur notiek! Pārbaudiet!” Izrādās, tur notiek “atmežošana”, platība vairs likumiski nav (neskaitās) mežs. Tā kā Gaujas Nacionālajā parkā mežs “neskaitās”, jebkādas darbības nav ierobežotas. Dabas aizsardzības pārvaldi neuztrauc bijušo ekoloģisko koku un jaunaudžu ciršana putnu ligzdošanas laikā. Lūk! Toties katru pavasari “putnologi” raksta garus žēlabainus tekstus par bojā ejošiem putniem mežizstrādes darbu laikā  saimnieciskajos mežos, jo meža īpašnieki noteikti jāierobežo!

Līdzīgu situāciju atceros no darba pieredzes tepat Ķemeru Nacionālajā parkā. Ne vienam īpašniekam vien ar atrunu “krūmus cirst nedrīkst” īpašumus sakopt neļāva. Gāja laiks un Ķemeru Nacionālajā parkā attapās, ka šādi aizaugušas arī dabiskās pļavas; tas tomēr ļāva ķerties pie sakopšanas un tīrīšanas darbiem. Bet! Ja to nosauc: “iet dabai palīgā”, var darīt daudz ko… Tas kopumā gan izskatās ļoti slikti un neglīti!

Pie tam, DAP naudu nepelna! Naudu pelna meža nozare. Latvijā valsts iestādēs strādā gana daudz cilvēku, kas nesaprot vai nezina, kā valsts pelna naudu!

Kad strādāju Valsts meža dienestā, es vienmēr atcerējos, ka algu man maksā uzņēmējs no saviem nodokļiem. Meža īpašnieks izstrādā savu pieaugušo mežu, tas ir resurss, kas pilda valsts budžetu.

Mežsaimnieki mežu redz pilnīgi citādāk, ja tā var teikt – “mežu skata no citas puses”.  Lielākais saviļņojums un pacēlums vienmēr bijis un ir pavasaros, kad stāda kokus. Mežsaimnieks šajos stādījumos redz nākotni. Varbūt tas ne katram saprotami, bet, atrodoties mežā, īsts profesionālis jūt – tas dzīvos vai mirs.

Piemēram, tepat netālu no Engures, kur veiktas izlases cirtes, mežs ir vecs, tas lēnām mirst. Priede ir saulmīle, tajos mežos dažādu aizsardzības prasību dēļ ir zaudēti jau 10-15 gadi, kas nozagti nākamām paaudzēm. Tik ilgā laikā jaunaudze jau sakuplotu it krietni. Faktiski, tie, kas šādas prasības izdomā, atrod “pret ko” iestāties un uz šā “pret” rēķina raksta jaunus projektus, un tiek pie jaunu projektu naudas.

Strādājot Valsts meža dienestā bija nepieciešams iepazīt un saprast cilvēkus. Ir zinātnieka tipa cilvēki un cilvēki, "kas labi pārredz laukumu". Vides pārvaldībā nevar strādāt cilvēks, kas lietas un jautājumus skata šauri. “Nepārredzi laukumu”, strādāt nevari! Iespējams, ka mežsaimnieki varētu izmantot Viestura Ķerus ornitologa zināšanas (viņš gan nav pat DAP eksperts), bet bez profesionālas mežsaimnieka izglītības nedrīkst ļaut veidot vai ietekmēt meža politiku. Tas pats par Leldi Eņģeli, kuras botāniķes zināšanas noteikti ir dziļas un pamatīgas, bet redzējums meža lietās – ļoti šaurs. Mežs ir ekosistēma, kur katra iejaukšanās var neatgriezeniski izjaukt visu sistēmu. Nesen sociālajos tīklos diskutējām par norisēm, kas notiek saimnieciskajos mežos (un ir gan nepieciešamas, gan pamatotas), un darbiem Gaujas Nacionālajā parkā. Noliedzoša attieksme pret darbu mežā un pilnīgs attaisnojums “palīgā dabai” saimnieciskajai darbībai GNP. Tātad, ja kaut ko pareizi nosauksim, varam rīkoties un darīt jebko! Kādas te zināšanas par mežu?

Savulaik noritējušo mežu sistēmas reorganizāciju es noteikti saistu ar neprofesionalitāti. Vadības teorija pauž, ka viens cilvēks var vadīt 12-13 darbiniekus (optimālais – 7-8), lai vadība būtu efektīva, sasniegtu mērķi. Mežniecībās savulaik "vidēji" bija šie 12 darbinieki. Kad tapa rīkojums par Valsts meža dienesta reorganizāciju, sākās cīņa starp virsmežniecībām un mežniecībām. Mežniecības  bija nostiprinājušās, virsmežniecības it kā “rādījās” liekas. Notika rokāde, mežniecības likvidēja. Vadības princips tika izjaukts, ar vislabākajiem nodomiem viens virsmežzinis nevar kvalitatīvi pārraudzīt un nodrošināt informācijas apriti piecas reizes lielākam cilvēku skaitam. Agrāk vienā mežniecībā bija daudzmaz vienāda likumu interpretācija, tagad katrs mežzinis tos interpretē pēc savu zināšanu un informācijas pieejamības apjoma.

Pēc reorganizācijas šad tad ar padomu esmu palīdzējusi radiem, draugiem daudzviet Latvijā un redzu, ka pārvaldības sistēma nav izdevusies. Pieeja ir dažāda, tās ir reorganizācijas sekas: ir nezināšana, subjektīvisms, nedrošība un nespēja pieņemt lēmumus. Konkrēts piemērs: ES fondu nauda. Sastopu paziņu, uzņēmēju, kas nevēlas kopt jaunaudzes un tikt pie Eiropas naudas. Kāpēc? Tai pusē esot daudz briežu, mežzinis noteikumus nezina, liek retināt par daudz, kaut šādā gadījumā audzi var atstāt biezāku. Uzņēmējs izvēlas nevis skaidroties, bet kopt pakāpeniski un par saviem līdzekļiem.

Kas jāmaina?

Atpakaļ neko pagriezt nevar. Vēsture parasti neatgriežas (varbūt atkārtojas).

Patlaban grūti saprast un izsekot, kāda sapratne un pieeja ir kurā mežniecībā. Ja lieto vārdu “kapacitāte”, tās pietrūkst lietu saprašanai valsts mērogā – daudz atkarīgs no: kas kur notiek, ko kurš kā saprot. Nevar teikt, ka kontroles nav, tā ir un diezgan skarba. Attālinātai kontrolei ir savi mīnusi, VMD pakalpojumu sniegšanas laiks “pagarinās”, mežziņi baidās pieņemt lēmumus uzreiz, kaut varētu, tas rada zaudējumus meža īpašniekiem.

Iespējams, ka… Aizdomas…

Valsts iestāde nevēlas, lai par tās darbu runā slikti. Gan jau būs kāds, kas kaut ko izdarīs nepareizi, bet šī “kāda” dēļ problēmas rodas visiem.

Piemēram, nesenais strīds par MK Noteikumiem (par koku ciršanu). Man šie noteikumi ir pat neizdevīgi. Ja es gribu nocirst audzi "pēc caurmēra", es to tiesiski varu paveikt jau tagad, tikai stādīt nevajag un ekoloģiskos kokus jāatstāj mazāk. Tai pašā laikā VMD nesaka, ka noteikumu maiņa  ir cīņa pret iespējamu korupciju un negodīgu zināšanu izmantošanu.

Kā apklusināt muļķību, ka bez lieguma meža īpašnieks ar putnu sadzīvot nevar? Var!

VMD Juridiskās daļas vadītāja Līga Meņģele-Stillere 2006. gadā rakstīja promocijas darbu “Pretrunas starp īpašuma tiesībām uz mežu un tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē”. Tas nosacīti bija pasen, vēl “ornitologi” (negribas rakstīt bez iekavām, tas būtu negodīgi pret īstiem zinātniekiem) nebija ieskrējušies uz arvien jaunu putnu sugu atrašanu un liegumu izdomāšanu saimnieciskiem mežiem. Pieņemu, ka promocijas darbs ir optimisma pilns par sadarbības iespējām starp iesaistītām pusēm. Promocijas darbā apskatītas līgumiskās attiecības vides tiesībās, darbs varētu būt kā pamats izstrādāt citu pieeju meža vides aizsardzībā. Ir iespējami dažādi varianti. Viens – zaudējuma kompensācija, cits – līgums ar īpašnieku par sadarbību. Ir īpašnieki, kas mežus neizstrādā, putns tur mierīgi dzīvo. Nevar uzskatīt, ka “visi cērt vai izstrādā visu”. Ir cilvēki, kas kompensācijas neprasīs. Nepieciešama normāla pieeja, normāla sadarbība ar īpašnieku, nevis īpašuma slēpta konfiskācija.

Dabas aizsardzība nav kampaņa! Kopš 90. gadiem, kad sākās dabas aizsardzības projekti, to ietvaros notiek enerģiska (fragmentāra) iejaukšanās dabā, neskatoties uz situāciju kopumā. Piemēram, nesaprotu, kāpēc mežu nevar izstrādāt 10 m no purva, bet purvā var izstrādāt 300 ha!? Kur ir samērība? Cik daudz mums ko vajag? Upes ir piesārņotas, tās vairs netek uz jūru, bet pārpurvojas no pielūžņojuma, bet Baltijas jūra top arvien piesārņotāka, jo nesaņem tīru ūdeni pietiekamā daudzumā. Daudz kas tiek pagrābstīts, jo ir skaisti uzrakstīts naudīgs projekts.

Piemēram, kādā pasākumā runājām par melno stārķi. Starp citu, tika spriests, ka to mums ir gana daudz. Bet – joprojām jāaizsargā, jo melnā stārķa tāpat kā mazā ērgļa aizsardzība dod maizi noteiktiem “ornitologiem” un projektos iesaistītajiem. Viņi “barojas” no melnā stārķa, no pūcēm, no ērgļiem, no irbītēm un gan tiks līdz zvirbuļiem.

Jo vairāk nepamatoti aizliegs, jo saimnieciskajiem mežiem būs lielāka slodze! Kaut kur tie līdzekļi jāņem, lai pabarotu bērnus, viņu vecākus un vecvecākus.

Autors: Zemeunvalsts.lv