Ziemeļzviedrijas lielās upes būtiski ietekmē brūno lāču pārvietošanos ainavā, un interesanti, ka tēviņi un mātītes šādus šķēršļus pārvar atšķirīgi. To atklāj Zviedrijas Lauksaimniecības universitātes (SLU) pētnieku veikts pētījums.
Pētnieki analizēja DNS vairāk nekā 500 brūno lāču izkārnījumu paraugos, kas tika savākti Vesterbotenas reģionā. Izmantojot ģenētiskos datus, zinātnieki varēja noteikt radniecības saites starp lāčiem, piemēram, starp vecākiem un mazuļiem vai pilnajiem brāļiem un māsām. Salīdzinot vietas, kur tika atrasti radniecīgu lāču paraugi, pētnieki varēja aprēķināt, cik tālu lāči parasti pārvietojas no dzimšanas vietas, lai izveidotu savu teritoriju.
Pētījuma rezultāti parāda būtiskas atšķirības starp dzimumiem. Tēviņi savas teritorijas izveido daudz tālāk no dzimšanas vietas nekā mātītes. Vidēji tēviņi tika konstatēti aptuveni 56 kilometru attālumā no saviem tuviem radiniekiem, savukārt mātītes – aptuveni 23 kilometru attālumā.
Upes izrādījās būtisks faktors lāču pārvietošanās ceļos. Kad lāči nonāk pie upes, tēviņi biežāk izvēlas to pārpeldēt. Pētījums rāda, ka vismaz vienu upi šķērsojuši 41 procents tēviņu, turklāt daži pārpeldējuši pat divas vai trīs upes. Savukārt tikai 11 procenti mātīšu šķērsojušas upi.
Pēc pētnieka Roberta Špicera teiktā, mātītes parasti pārvietojas mazākos attālumos un tām ir mazākas teritorijas nekā tēviņiem. Tomēr simulācijas parādīja, ka, ja mātīšu kustība būtu nejauša, upju šķērsošanas gadījumu būtu daudz vairāk. Tas liecina, ka mātītes apzināti izvairās no upju šķērsošanas.
Savukārt tēviņu spēja brīvi pārvietoties un pārvarēt lielus attālumus palīdz nodrošināt gēnu sajaukšanos starp dažādām lāču populācijām, kas ir svarīgi populācijas ģenētiskajai daudzveidībai.
Pētījums arī uzsver sabiedrības līdzdalības nozīmi zinātnē. Dati tika iegūti Zviedrijas administratīvā apgabala lāču monitoringa programmā, kurā izkārnījumu paraugus palīdzēja vākt mednieki, ogotāji un citi cilvēki, kas regulāri uzturas mežā.
Pateicoties šai plašajai paraugu vākšanai, pētnieki varēja noteikt radniecības saites lielai daļai lāču populācijas. Tas ļāva iegūt vērtīgu informāciju par lāču pārvietošanos un ģenētisko struktūru.
Zinātnieki uzsver, ka šādi pētījumi palīdz labāk izprast, kā dabiskie šķēršļi – piemēram, upes – ietekmē dzīvnieku populācijas. Šī informācija ir svarīga gan dabas aizsardzības plānošanā, gan infrastruktūras attīstībā, lai saglabātu stabilas un ģenētiski veselīgas savvaļas dzīvnieku populācijas.
Pētījums publicēts žurnālā Scientific Reports.
Titulbildes foto: Zdenek Machacek/Unsplash
