Saskaņā ar jaunākajiem Latvijas Valsts mežzinātnes institūts Silava monitoringa datiem, kopējais briežu dzimtas dzīvnieku radīto postījumu apmērs Latvijā ilgākā laika periodā ir ar lejupslīdošu tendenci. Tas nozīmē, ka situācija kopumā stabilizējas, un straujas izmaiņas tuvākajā laikā nav sagaidāmas.
Vienlaikus jāuzsver, ka nozīmīgi ir pieaudzis nomedīto staltbriežu skaits, kas liecina par aktīvu populācijas regulēšanu un mednieku ieguldījumu situācijas stabilizācijā.
Tomēr aina nav vienmērīga visā valstī. Atsevišķās teritorijās bojājumu intensitāte nesamazinās vai pat nedaudz pieaug, kas norāda uz lokālām problēmām. Šādās vietās nepieciešama mērķēta pieeja – gan apsaimniekošanā, gan populācijas regulēšanā.
Monitoringa rezultāti rāda arī skaidru sakarību – jo lielāka ir briežu dzimtas dzīvnieku klātbūtne, jo lielāks ir bojāto koku īpatsvars. Tādēļ risinājumi jābalsta datos un jāpiemēro konkrētajai teritorijai, nevis visai valstij vienādi.
Secinājums ir skaidrs – kopējā situācija uzlabojas, bet efektīvai postījumu mazināšanai turpmāk izšķiroša būs tieši lokāla, datos balstīta rīcība.
LATMA norāda, ka pēdējā laikā bieži izskan pārmetumi medniekiem, ka tie nepietiekami kontrolē postījumus un ka trūkst sadarbības ar lauksaimniekiem un mežsaimniekiem. Tomēr jaunākie monitoringa dati rāda pavisam citu ainu – medību apjomi pieaug, īpaši staltbriežu gadījumā, un tiek darīts viss iespējamais, lai populāciju regulētu un mazinātu spiedienu uz meža jaunaudzēm un lauksaimniecības kultūrām.
Jā, problēmas pastāv. Bet tās nav vienmērīgas visā valstī – tās ir lokālas. Un tieši šādas situācijas arī jārisina mērķēti, konkrētajās teritorijās, nevis vispārinot uz visu nozari.
Mednieki kopumā ir orientēti uz sadarbību – reaģē uz aicinājumiem, iesaistās, meklē risinājumus. Diemžēl atsevišķi negatīvi gadījumi rada deformētu priekšstatu par kopējo situāciju. Tā rezultātā tiek demonizēti gan staltbrieži, gan mednieku darbs, kas realitātē ir būtisks ieguldījums situācijas stabilizācijā.
Apgalvojumi, ka mednieku dēļ postījumi pieaug, ka sadarbība nenotiek un zemes īpašnieki tiek ignorēti, neatbilst patiesībai. Ja ir konkrētas problēmteritorijas vai sadarbības trūkums, par to ir jārunā konkrēti – ar vietām, faktiem un iesaistītajām pusēm. Tikai tā iespējams atrast risinājumus.
Savukārt gadījumos, kur sadarbība objektīvu iemeslu dēļ nenotiek vai medības netiek veiktas pietiekamā apjomā, ir jādomā par papildu, mērķētiem pasākumiem, lai situāciju uzlabotu.
Kopējais virziens ir skaidrs – nevis vainot, bet sadarboties un risināt problēmas tur, kur tās patiešām ir.
