Latvijā arvien biežāk izskan bažas par strauju bioloģiskās daudzveidības samazināšanos — īpaši attiecībā uz zemē ligzdojošām putnu sugām, maziem zīdītājiem un medījamiem putniem. Šī problēma nav unikāla tikai mums. Līdzīgas tendences tiek novērotas citur Eiropā, un jaunākie pētījumi Apvienotajā Karalistē sniedz skaidru signālu – plēsēju kontrole ir būtiska dabas atjaunošanas sastāvdaļa, ja tā tiek veikta likumīgi, ētiski un ir balstīta zinātnē.
LATMA uzskata, ka šī diskusija ir īpaši aktuāla Latvijā, kur dabas aizsardzības un medību politika nereti tiek pretstatīta. Patiesībā mednieki ir viena no galvenajām profesionālajām sabiedrības grupām, kas praksē veic dabas aizsardzības darbu, tostarp plēsēju monitoringu un populāciju kontroli.
Ko parāda pieejamie pierādījumi?
Kā ziņo BASC – Lielbritānjas mednieku asociācija – Apvienotajā Karalistē veiktais Quick Scoping Review (QSR), kur analizēti 358 pētījumi, sniedz vairākas būtiskas atziņas, kuras pilnībā attiecināmas arī uz Latviju:
1. Nevienlīdzība starp plēsēju un upuru sugām palielinās
Vispārīgo plēsēju — lapsu, jenotsuņu, vārnu dzimtas putnu un citu — populācijas ir stabilas vai pieaug, bet daudzas upuru sugas strauji samazinās. Latvijā tas attiecas uz:
- griezi,
- svilpi,
- pļavu tilbīti,
- lauku piekūnu,
- zaķiem,
- mežirbēm,
- laukirbēm,
- meža pīlēm
- u.c. sugām.
Daudzas no šīm sugām jau ir īpaši aizsargājamas vai to populācijas samazinās.
2. Plēsēju kontrole uzlabo ligzdošanas un izdzīvošanas rādītājus
Gan letālās metodes (medības, slazdi), gan neletālās (aizsargžogi, novirzošā piebarošana) pierādāmi samazina plēsību un palielina jauno putnu izdzīvošanas iespējas. Būtiski — mazāk nekā 5% pētījumu konstatēja negatīvu plēsēju kontroles ietekmi. Tas nozīmē, ka pareizi veikta plēsēju kontrole ir droša un efektīva.
3. Nekā nedarīšana ir viskaitīgākā pieeja
Pētījumi salīdzināja vietas ar plēsēju kontroli pret vietām bez tās.
Secinājums ir nepārprotams – teritorijās, kur neko nedarīja, plēsība būtiski pieauga un mazuļu izdzīvošana samazinājās.
Latvijas kontekstā tas ir īpaši aktuāli aizsargājamās teritorijās, kur plēsēju kontrole ir ierobežota, bet upura sugu aizsardzība ir prioritāte. Paradoksāli, bet plēsēju nekontrolēšana tieši apdraud bioloģisko daudzveidību.
Mednieku loma Latvijā
Latvijā plēsēju kontrole praktiski visos gadalaikos balstās uz mednieku brīvprātīgo darbu:
- jenotsuņu izķeršanu,
- lapsu skaita regulēšanu,
- vārnu medības,
- amerikas ūdeles un citu invazīvo sugu medības
- informatīvu datu sniegšanu zinātniekiem.
Šīs aktivitātes notiek gan valsts mežos, gan privātajās platībās.
Pētījuma secinājumi skaidri apstiprina to, ko mednieki Latvijā redz praksē: bez mērķtiecīgas un atbildīgas plēsēju kontroles upuru sugu populācijas neizdzīvo.
Nav vienas universālas metodes
Efektīva plēsēju pārvaldība Latvijā ir atkarīga no:
- biotopa,
- sugas,
- teritorijas apsaimniekošanas režīma,
- cilvēku spējas uzturēt līdzsvaru starp aizsardzību un praktisku rīcību.
Neletālas metodes, piemēram, elektriskie žogi vai novirzošā barošana, var būt noderīgas vietās, kur letāla kontrole ir ierobežota, bet ilgtermiņā tās neaizstāj medības.
Kur nepieciešamas jaunas zināšanas
Tāpat kā britu pārskats, LATMA uzsver, ka arī Latvijā:
- ilgtermiņa pētījumu ir par maz,
- trūkst detalizētu datu par plēsēju ietekmi konkrētās teritorijās,
- nepieciešami mērķtiecīgi zinātniski pētījumi, īpaši Natura 2000 teritorijās.
Šādu datu trūkums var novest pie neefektīvas vai pat kaitīgas politikas.
Secinājums – plēsēju kontrole ir dabas aizsardzības neatņemama daļa
Gan starptautiskie pierādījumi, gan Latvijas realitāte skaidri parāda, ka plēsēju kontrole — gan letāla, gan neletāla — ir nepieciešams rīks bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai.
Īpaši svarīgi tas ir teritorijās, kur mīt apdraudētas sugas, upuru populācijas ir uz sabrukuma robežas.
LATMA aicina lēmumu pieņēmējus balstīties datos, nevis ideoloģiskos pieņēmumos.
Mednieku kopiena Latvijā turpina būt viens no galvenajiem dabas aizsardzības partneriem — ar praktiskām iemaņām, vietējām zināšanām un gatavību iesaistīties dabas atjaunošanā.
