Aļņu populācijas dinamika Latvijā pēdējos gados ir nepārprotama – pēc ilgstoša pieauguma ir iestājusies izteikta lejupslīde. Vēl svarīgāk – šī lejupslīde turpinās arī laikā, kad nomedīšanas limits jau vairākus gadus tiek samazināts.
2019./2020. gada sezonā tika sasniegts augstākais nomedīšanas apjoms – 7791 alnis. Neskatoties uz to, nākamajā sezonā nomedīšanas limits vēl tika palielināts līdz 9084. Tas bija lēmums, kas pieņemts brīdī, kad populācija jau bija sasniegusi savu maksimumu un kļuva jutīgāka pret papildu spiedienu.
Kopš 2021./2022. gada situācija mainījās – nomedīšanas limits katru gadu tiek pakāpeniski samazināts: no 8493 līdz 7810, tad līdz 6555, 5904 un šobrīd līdz 5272. Tas skaidri parāda, ka pārvaldība ir reaģējusi uz populācijas kritumu. Taču galvenais jautājums – vai šī reakcija nav bijusi par vēlu?
Dati liecina, ka, neskatoties uz limita samazinājumu, aļņu skaits turpina kristies. Kopš maksimuma populācija ir samazinājusies par aptuveni 29%. Šāds kritums tik īsā laika posmā nav uzskatāms par dabisku svārstību – tas ir signāls par pārmērīgu kopējo slodzi uz populāciju.
Šeit būtiski saprast, ka medību limits ir tikai viens no faktoriem. Paralēli Latvijā saglabājas augsts lielo plēsēju – īpaši vilku un lāču – spiediens. Ja vienā sistēmā vienlaikus darbojas gan intensīvas medības, gan ievērojams plēsēju ietekmes līmenis, bet šo faktoru savstarpējā ietekme netiek sabalansēta, rezultāts ir prognozējams – populācija sāk strauji samazināties.
Tieši tas arī notiek šobrīd. Samazinot nomedīšanas limitu, tiek mēģināts kompensēt iepriekšējo gadu lēmumus, taču populācijas inerce nozīmē, ka kritums turpinās arī pēc tam, kad ierobežojumi jau ir ieviesti. Citiem vārdiem – populācija “reaģē ar nobīdi”.
Šī situācija ir klasisks piemērs tam, kas notiek, ja apsaimniekošana tiek veikta īstermiņā. Lēmumi, kas pieņemti vienā sezonā, rada sekas vairākus gadus uz priekšu. Ja šie lēmumi nav pietiekami piesardzīgi vai nav balstīti pilnīgā datu analīzē, rezultātā rodas situācija, kuru pēc tam vairs nav iespējams ātri labot.
Secinājumi
Pirmkārt, aļņu populācijas kritums Latvijā ir būtisks un mērāms – aptuveni 29% samazinājums kopš maksimuma. Tas nav neliels svārstību cikls, bet gan izteikta tendence.
Otrkārt, nomedīšanas limita samazināšana pati par sevi nav pietiekama, ja netiek vienlaikus vērtēti citi ietekmējošie faktori, īpaši plēsēju spiediens.
Treškārt, populāciju apsaimniekošana prasa ilgtermiņa pieeju. Reaģēšana ar kavēšanos – pēc tam, kad kritums jau ir sācies – nozīmē, ka lejupslīdi apturēt būs daudz grūtāk.
Un visbeidzot – aļņi ir viena no ikoniskākajām Latvijas sugām. To populācijas stabilitāte nav tikai mednieku jautājums, bet gan kopējās dabas apsaimniekošanas kvalitātes rādītājs.
Ja apsaimniekošana nebūs sabalansēta un datos balstīta, šodienas lejupslīde var kļūt par ilgtermiņa problēmu.
Tādēļ MooseBelt projekts ir īpaši svarīgs un nozīmīgs – tas paredz izveidot vienotu aļņu (Alces alces) populācijas apsaimniekošanas sistēmu EstLat teritorijā un ļaus beidzot izpētīt aļņu populāciju Latvijā tādā detalizācijas un precizitātes līmenī, kāds līdz šim nav bijis iespējams. Projekts (EE-LV00111), kas tiek īstenots Interreg Igaunijas–Latvijas programmā 2021–2027, sniegs zinātniski pamatotus datus par populācijas struktūru, dinamiku un ietekmējošajiem faktoriem, kas ir kritiski svarīgi, lai pieņemtu pamatotus, ilgtermiņā efektīvus apsaimniekošanas lēmumus.
Video skaties šeit
