Tallinas Administratīvā tiesa ar 1. septembra lēmumu uz laiku apturējusi lielākās daļas šogad Igaunijas Vides pārvaldes izsniegto speciālo atļauju lāču nomedīšanai darbību. Precizitātes labad jāuzsver, ka tiesa nav atzinusi šo atļauju izsniegšanu par prettiesisku. Piemērots pagaidu noregulējums – desmit apstrīdēto rīkojumu darbība sākotnēji apturēta uz 15 dienām, un Vides pārvaldei ir iespēja iesniegt savus iebildumus.
Tomēr Igaunijas Mednieku biedrības ieskatā izveidojusies situācija atklāj daudz plašāku problēmu. Igaunijas lāču apsaimniekošanas politika nonākusi punktā, kur kompetentās valsts iestādes centienus risināt jau radušās konkrētās problēmas iespējams būtiski paralizēt ar tiesvedību. Tā nav saprātīga lielo plēsēju apsaimniekošana.
Lāču Igaunijā ir daudz, un to skaits pieaug. To skaidri apliecina arī valsts veiktā monitoringa dati.
Lāču skaits pieaug, un problēmu kļūst vairāk
Saskaņā ar Igaunijas Vides aģentūras 2026. gada pārskatu lāču populācija turpina palielināties. 2025. gadā reģistrētas vismaz 98 lācenes ar attiecīgajā gadā dzimušiem lācēniem, bet kopējais populācijas lielums novērtēts vismaz 1100 īpatņu apmērā.
Vides pārvalde norādījusi, ka pēdējo desmit gadu laikā lāču skaits vidēji pieaudzis par aptuveni pieciem procentiem gadā. Savukārt Igaunijas Mednieku biedrība lēš, ka pašlaik valstī varētu būt ap 1500 lāču.
Lāču populācijas atjaunošanās ir Igaunijas dabas aizsardzības veiksmes stāsts. Mednieki to neapstrīd un nevēlas panākt lāču izzušanu no Igaunijas dabas. Tomēr veiksmīgi atjaunota un augoša lielo plēsēju populācija ir arī atbildīgi jāapsaimnieko.
Jo vairāk kļūst lāču un jo plašākā teritorijā tie izplatās, jo biežāk tiem nākas dalīt dzīves telpu ar cilvēkiem. Tas nozīmē vairāk sastapšanās gadījumu, postījumu un problemātisku dzīvnieku. Ne visas situācijas iespējams atrisināt ar elektrisko žogu, atkritumu konteineru noslēgšanu vai ieteikumu cilvēkiem dot lācim vairāk vietas.
Zīmīgi, ka arī pati Vides pārvalde savos ieteikumos norāda – Igaunijas lāču bailes no cilvēka ir saglabājušās, pateicoties medībām.
Pašreizējā tiesvedībā īpaši svarīgs ir fakts, ka apturētās atļaujas tika izsniegtas konkrētu problēmu risināšanai. Tās nebija nejauši sadalītas lāču medību atļaujas vai vienkārša vēlme medīt lāčus.
Vides pārvalde skaidrojusi, ka speciālās atļaujas tiek izsniegtas atkārtotu postījumu novēršanai un bīstamu situāciju nepieļaušanai, turklāt tikai kā galējais risinājums. Atļaujas attiecas arī uz lāčiem, kuri turpina postīt bišu dravas, neraugoties uz izmantotajiem aizsardzības līdzekļiem, vai ir zaudējuši bailes no cilvēkiem un atkārtoti ienāk apdzīvotās vietās.
Kad lāča nomedīšana ir pamatota?
Valstij jābūt funkcionējošai sistēmai bīstamu situāciju risināšanai.
Medniekiem rodas principiāls jautājums – ja ar tiesvedības palīdzību iespējams apturēt pat speciālās atļaujas tādu lāču nomedīšanai, kuri nodarījuši konkrētus postījumus vai zaudējuši bailes no cilvēka, kad tad lāča nomedīšana dabas aizstāvju ieskatā vispār ir pamatota? Vai tikai pēc tam, kad jau noticis kaut kas ļoti nopietns?
Populācijas regulēšana ir saprātīgāka par vēlāku soda operāciju veikšanu, bet profilakse ir gudrāka par cīņu ar sekām.
Mednieki gadiem ir uzsvēruši vienkāršu principu – lielo plēsēju populāciju lietderīgāk ir regulēt sistemātiski, nevis gaidīt problēmu rašanos un tikai pēc tam organizēt atsevišķu dzīvnieku nomedīšanu.
Pārdomāta medību saimniecība nozīmē dzīvotspējīgas populācijas saglabāšanu tādā līmenī, kādu spēj pieņemt gan Igaunijas daba, gan sabiedrība.
Alternatīva ir situācija, ko novērojam arvien biežāk: lācis kļūst pārlieku drošs, apmeklē māju pagalmus vai bišu dravas, cilvēki zvana atbildīgajām iestādēm, tiek mēģināts dzīvnieku aizbiedēt, visbeidzot izsniegta speciāla atļauja, bet pēc tam sākas tiesvedība par to, vai konkrēto dzīvnieku vispār drīkst nomedīt.
Tā nav sistemātiska lielo plēsēju apsaimniekošana. Tā ir novēlota reaģēšana uz problēmām, kas pēc būtības tās neatrisina.
Kurš šādā situācijā aizstāv lauku iedzīvotāju tiesības uz drošību?
Tiesības vērsties tiesā ir, bet kurš uzņemas atbildību?
Dabas aizsardzības organizācijām, protams, ir tiesības tiesā apstrīdēt Vides pārvaldes lēmumus. Tiesiskā valstī šīs tiesības nevienam nevar un nedrīkst atņemt. Tomēr līdzās tiesībām būtu jārunā arī par atbildību.
Ir viegli pieprasīt arvien stingrāku aizsardzību, ja ar šādu lēmumu praktiskajām sekām jātiek galā citiem cilvēkiem.
Lācis nedzīvo tiesas lietas materiālos. Tas dzīvo mežos, lauksaimniecības zemēs un arvien biežāk cilvēku tiešā tuvumā. Turpat dzīvo ģimenes, tiek audzēti mājlopi, turētas bites, cilvēki dodas mežā un pavada bērnus līdz skolas autobusam. Tieši šo cilvēku pieredzi nedrīkst augstprātīgi ignorēt diskusijās par lielo plēsēju aizsardzību.
Dabas aizsardzība nevar nozīmēt, ka pilsētā vai kabinetā tiek nolemts, cik daudz neērtību, mantisku zaudējumu vai apdraudējuma dabas aizsardzības vārdā jāpiecieš lauku iedzīvotājiem.
Līdzās lācim aizsardzību ir pelnījis arī cilvēks. Arī mednieks nav lāča ienaidnieks. Viens no maldinošākajiem priekšstatiem ir lāča un mednieka nostādīšana pretējās pusēs.
Regulētas medības nav kavējušas populācijas pieaugumu
Spēcīgā Igaunijas lāču populācija nav izveidojusies par spīti medniekiem. Valsts mežos gadu desmitiem ir notikušas regulētas medības, un vienlaikus lāču skaits ir palielinājies. Pašlaik valsts iepriekšējā gada populāciju novērtē vismaz 1100 dzīvnieku apmērā un atzīst, ka tā turpina augt.
Iepriekšējā medību sezonā tika nomedīti tikai 32 lāči. Pēc Vides aģentūras sniegtās informācijas tas ir aptuveni trīs reizes mazāk nekā vairākās iepriekšējās sezonās. Viens no iemesliem bija medību apturēšana tiesvedības laikā. Vienlaikus aģentūra lāču populācijas stāvokli vērtē kā ļoti labu, bet tās attīstības tendenci – kā augošu.
Tādēļ ir grūti piekrist apgalvojumam, ka regulēta lāču nomedīšana automātiski apdraud to aizsardzību. Mednieku mērķis ir tieši pretējs – dzīvotspējīga, no cilvēkiem izvairīga un sabiedrības pieņemta lāču populācija.
Līdzsvaru nevar bezgalīgi meklēt tiesās.
Nepieciešama populācijas regulēšana
Pašlaik lielākais apdraudējums nav Igaunijas lāčiem. Daudz lielāks risks ir tas, ka pastāvīgu konfliktu un tiesvedību dēļ var izzust sabiedriskā vienošanās, uz kuras patiesībā balstās lielo plēsēju aizsardzība.
Ja lauku iedzīvotājiem rodas sajūta, ka viņu īpašums, drošība un praktiskā pieredze lēmumu pieņemšanā ir mazāk nozīmīga par vienas interešu grupas vēlmi nepieļaut gandrīz nekādu lāču nomedīšanu, samazinās arī sabiedrības gatavība pieņemt lielos plēsējus. To nevajadzētu vēlēties ne medniekiem, ne amatpersonām, ne patiesiem dabas aizstāvjiem.
Igaunijas lāčiem nepieciešama aizsardzība, taču nepieciešama arī to populācijas pārvaldība. Šie mērķi nav pretrunā viens ar otru.
Atbildīga dabas aizsardzība paredz arī populācijas regulēšanu
Igaunijas Mednieku biedrība uzskata, ka valstij jāaizsargā kompetento iestāžu iespējas pieņemt zinātniski pamatotus un faktiskajai situācijai atbilstošus lēmumus. Vides pārvaldei jāizmanto tiesas lēmumā paredzētā iespēja pamatot savus lēmumus un iebilst pret pagaidu noregulējuma turpināšanu.
Saskaņā ar tiesas lēmumu Vides pārvalde savu nostāju var iesniegt līdz 8. septembrim. Pēc tam tiesai ar pamatotu lēmumu būs jāizšķiras, vai pagaidu noregulējumu turpināt.
Saprātīga lāču skaita regulēšana nav vēršanās pret lāčiem. Tā ir atbildīga dabas aizsardzība.
Jo ilgāk tiek atlikti lēmumi, kuri valstī ar augošu lielo plēsēju populāciju tik un tā būs jāpieņem, jo lielāka iespēja, ka kādu dienu diskusija vairs nebūs tikai par izpostītiem bišu stropiem vai skābbarības ruļļiem, bet gan par daudz nopietnākām sekām.
Avots: Igaunijas Mednieku biedrība
Foto: lāči bišu dravā. Sīma Einapa meža kamera.
Raksts tapis ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu.
