Polijā nesen noticis traģisks gadījums, kas atgādina par lielo plēsēju klātbūtni Eiropas dabā. Sieviete kopā ar dēlu bija devusies mežā meklēt nomestos briežu ragus – nodarbe, kas arī Latvijā ir labi zināma un populāra. Tomēr šī pastaiga beidzās traģiski – notika pēkšņa sastapšanās ar lāci, kurš uzbruka. Sieviete no gūtajām traumām gāja bojā.
Saskaņā ar pieejamo informāciju, uzbrukums noticis bez iepriekšēja brīdinājuma, kas ir raksturīgi šādām situācijām. Lācis, visticamāk, tika pārsteigts nelielā attālumā vai arī uztvēra cilvēkus kā apdraudējumu. Tieši šādi scenāriji – pēkšņa sastapšanās, īpaši vietās, kur dzīvnieks jūtas droši – ir visbīstamākie.
Lai gan Eiropā lāču uzbrukumi cilvēkiem ir reti, tie nav neiespējami. Bieži sabiedrībā valda uzskats, ka “Eiropas brūnais lācis neuzbrūk”, taču šādi gadījumi pierāda pretējo – uzbrukumi notiek, un tie var būt ļoti nopietni.
Arī Latvijā brūnais lācis populācija pēdējos gados ir būtiski pieaugusi. Pēc jaunākajiem vērtējumiem mūsu valstī ir jau ap 190 lāču. Tas nozīmē, ka sastapšanās iespēja ar šo dzīvnieku vairs nav teorētiska – tā kļūst par realitāti arvien plašākā teritorijā.
Lai gan līdz šim Latvijā letāli uzbrukumi nav fiksēti, incidents ir bijis – lācis uzbruka AS “Latvijas valsts meži” darbiniekam, sakožot viņam kāju. Šis gadījums beidzās bez traģiskām sekām, taču skaidri parāda, ka risks pastāv.
Svarīgi saprast, ka lācis nav agresīvs bez iemesla. Visbiežāk uzbrukumi notiek, ja dzīvnieks tiek pārsteigts tuvā attālumā, ja tas aizsargā mazuļus vai barošanās vietu, vai arī ja cilvēks ar savu rīcību neapzināti provocē situāciju. Tieši tāpēc būtiska ir ne tikai informētība, bet arī uzvedība dabā.
Ko tas nozīmē praksē?
Dodoties mežā – vai tas būtu ogošanai, sēņošanai, ragu meklēšanai vai vienkārši pastaigai –, jāapzinās, ka cilvēks vairs nav vienīgais šīs vides “lietotājs”. Klusa pārvietošanās, īpaši blīvā apvidū, palielina risku pārsteigt dzīvnieku. Tāpat bīstami var būt brīvi skrienoši suņi, kas var izprovocēt lāča reakciju un atgriezties pie saimnieka ar “pakaļ skrienošu” dzīvnieku, proti, lāci.
Galvenie drošības principi:
- pārvietojoties radīt skaņu, lai dzīvnieks var jūs laikus pamanīt;
- netuvoties un nemēģināt fotografēt dzīvnieku no tuvas distances;
- turēt suņus kontrolē;
- sastapšanās gadījumā – neskrien, saglabā mieru un lēnām atkāpjas;
- izvairīties no vietām, kur redzamas svaigas lāča klātbūtnes pazīmes.
Latvijā situācija kopumā šobrīd ir kontrolēta, taču populācijas pieaugums nozīmē arī lielāku atbildību. Bīstamākais ir nevis pats dzīvnieks, bet cilvēka pārliecība, ka “nekas slikts nenotiks”.
Secinājums ir vienkāršs – lācis nav ienaidnieks, bet tas ir spēcīgs un neprognozējams savvaļas dzīvnieks. Jo ātrāk sabiedrība to sapratīs un pielāgos savu rīcību, jo drošāka būs līdzāspastāvēšana gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem.
