Cik labi mēs patiesībā zinām, kur pārvietojas Latvijas aļņi, cik lielas teritorijas tie izmanto un kā viņu dzīvi ietekmē valstu robežas, medības, mežsaimniecība, plēsēji un pārmaiņas dzīvotnēs? Tie ir jautājumi, uz kuriem atbildes meklē “MooseBelt” – Igaunijas un Latvijas pārrobežu projekts, kura mērķis ir izveidot vienotu aļņu populācijas apsaimniekošanas sistēmu abās valstīs.
Par projektu un gaidāmo aļņu izpēti jaunākajā raidījuma “Šauj garām!” 353. epizodē “Skābekļa maskas aļņiem un kad esi nogriezts nost no labumiem” sarunājamies ar mednieku, aļņu pētnieku un vienu no “MooseBelt” idejas virzītājiem Mārci Saklauru.
“MooseBelt” – alnis robežas nepazīst
“MooseBelt” jeb “Vienota aļņu (Alces alces) populācijas apsaimniekošanas sistēma EstLat teritorijā” ir Interreg Igaunijas–Latvijas programmas 2021.–2027. gadam projekts Nr. EE-LV00111. Tas sākts 2024. gada augustā un turpināsies līdz 2028. gada februāra beigām. Projektā sadarbojas Dabas izcilības institūts, LVMI “Silava”, Igaunijas Dzīvības zinātņu universitāte, Latvijas Mednieku asociācija, Latvijas Mednieku savienība un Igaunijas Mednieku asociācija.
Viens no projekta pamatprincipiem ir vienkāršs – Latvijas un Igaunijas aļņi neveido divas atsevišķas populācijas tikai tādēļ, ka kartē starp valstīm novilkta robeža. Dzīvnieki pārvietojas pāri tai, kamēr abās valstīs tiek izmantotas atšķirīgas populācijas uzskaites un apsaimniekošanas pieejas.
Tāpēc projekta mērķis nav tikai saskaitīt aļņus. Nepieciešams iegūt datus, kas ļautu labāk izprast populācijas dinamiku un struktūru, medību ietekmi, dzīvotņu pārmaiņas un citus faktorus, kas ietekmē aļņu populāciju.
Aļņi ar izsekošanas kaklasiksnām
Viens no interesantākajiem projekta posmiem vēl ir priekšā – aļņus paredzēts aprīkot ar GPS izsekošanas kaklasiksnām.
Tieši par to plašāk stāsta Mārcis Saklaurs jaunākajā “Šauj garām!” epizodē. Mūsdienu tehnoloģijas ļauj iegūt informāciju, ko ar tradicionālajām novērošanas metodēm savākt būtu ārkārtīgi grūti. Izsekojot konkrētus dzīvniekus ilgākā laikā, pētnieki varēs daudz precīzāk analizēt to pārvietošanos un teritorijas izmantošanu.
Ideja par šādu pētījumu Mārci Saklauru interesējusi jau daudzus gadus. Tagad līdzīgu jautājumu izpētei iespējams izmantot GPS tehnoloģijas.
Iegūtie dati nepieciešami ne tikai, lai uzzinātu, kur alnis konkrētajā dienā aizgājis. Projekta būtība ir radīt labāku zināšanu bāzi ilgtermiņa aļņu populācijas apsaimniekošanai Latvijā un Igaunijā.
Tas ir īpaši būtiski laikā, kad Latvijā arvien vairāk tiek diskutēts par aļņu skaita samazināšanos, populācijas novērtēšanas precizitāti, medību limitiem un to, kā sabalansēt dzīvotspējīgas aļņu populācijas saglabāšanu ar mežsaimniecības un citām interesēm. Šie jautājumi jau bijuši vairāku “MooseBelt” projekta diskusiju uzmanības centrā.
Skābekļa maskas aļņiem un daudz vairāk
Taču raidījumā saruna nav tikai par GPS kaklasiksnām. Mārcis Saklaurs stāsta par pašu aļņu izpētes procesu, par dzīvnieku ķeršanu un par praktiskajiem izaicinājumiem, ar kuriem pētniekiem jārēķinās, strādājot ar tik lielu savvaļas dzīvnieku.
Un, protams, runājam par pašu svarīgāko – kāpēc mums šādi dati vispār ir vajadzīgi un ko tie nākotnē var mainīt aļņu apsaimniekošanā.
“MooseBelt” mērķis ir panākt, lai lēmumi par aļņu populāciju arvien vairāk balstītos reālos datos un zināšanās par dzīvnieku ekoloģiju, nevis tikai pieņēmumos.
Jaunajā “Šauj garām!” epizodē – par aļņiem, GPS kaklasiksnām, pētījuma praktisko pusi un to, kādēļ reizēm runa nonāk pat līdz skābekļa maskām aļņiem.
