Latvijā šopavasar publiskajā telpā parādījās video no Dundagas puses, kurā redzams vilks pie liellopiem. Dzīvnieks nevis vienkārši šķērso ainavu un pazūd, bet uzturas tuvumā, vēro un acīmredzami interesējas par to, kas notiek ganībās. Šādas epizodes medniekiem nav nekas neparasts, taču publiskajā telpā tās gandrīz vienmēr izraisa vienu un to pašu reakciju. Vieni saka, ka tas ir pilnīgi loģiski, citi savukārt uzreiz steidz apgalvot, ka vilks vienkārši gāja garām un viss pārējais ir fantāzija.
Patiesībā šajā situācijā nav vajadzīgs ne dramatizējums, ne izlikšanās, ka nekas īpašs nenotiek. Pietiek paskatīties uz šo jautājumu no plēsēja bioloģijas viedokļa. Pavasaris un vasaras sākums ir laiks, kad savvaļā dzimst stirnu kazlēni, staltbriežu un aļņu teļi, bet lauksaimniecības teritorijās pasaulē nāk arī liellopu mazuļi. Tas nozīmē, ka ainavā īsā laikā parādās daudz ievainojamu dzīvnieku, un līdz ar to šis periods kļūst īpaši nozīmīgs arī plēsējiem.
No vilku skata punkta tas ir viens no izdevīgākajiem gada brīžiem. Pieaudzis alnis, briedis vai pat mežacūka ir bīstams un enerģētiski dārgs medījums. Savukārt tikko dzimis teļš vai kazlēns ir daudz vieglāk iegūstams. Tas ir mazāk kustīgs, vājāks, bieži slēpjas zālē vai jaunaudzēs un nespēj pilnvērtīgi aizbēgt vai aizstāvēties. Plēsējam tas nozīmē ļoti vienkāršu lietu – iespēju iegūt barību ar daudz mazāku risku un daudz mazāku enerģijas patēriņu.
Tieši šeit arī slēpjas atbilde uz jautājumu, kāpēc vilki tik bieži parādās vietās, kur uzturas mātītes ar mazuļiem vai kur ganībās ir govis ar teļiem. Šāda uzvedība nav nejauša. Plēsēji ļoti labi izmanto situācijas, kurās medījums kļūst vieglāk pieejams, un dzemdību periods ir tieši šāds laiks.
Turklāt dzemdību vietas un periods vilkam ir nozīmīgi ne tikai mazuļu dēļ. Dzemdību laikā apkārtējā vide burtiski piepildās ar informāciju, ko plēsējs ļoti labi uztver. Asinis, placenta, dzemdību šķidrumi un citi bioloģiski signāli ir spēcīgs piesaistes faktors. Tā nav romantiska “dabas drāma”, bet ļoti konkrēta smaržu un iespēju sistēma, kuru plēsējs lasa daudz labāk nekā cilvēks. Ja teritorijā ir svaigas dzemdību smakas, satraukta mātīte, kustība un iespējams ievainojams mazulis, tad plēsējam tas ir pilnīgi saprotams signāls, ka šeit ir vērts uzturēties.
Tāpēc arī mednieku novērojumi par to, ka vilks šādos periodos parādās atkārtoti, nevis nejauši, nav jāuztver kā pārspīlējums. Vienkāršā valodā tas bieži tiek aprakstīts ļoti tieši, bet būtībā runa ir par normālu plēsēja uzvedību. Vilks nepārzina kalendāru un neplāno “konkrētas dzemdības” cilvēciski izprastā nozīmē, taču viņš ļoti labi pazīst savu teritoriju, reaģē uz dzīvnieku uzvedības maiņu, lasa smaržas un izmanto vietas, kur konkrētā laikā iespēja iegūt vieglu medījumu ir lielāka.
Zinātniskie pētījumi šo loģiku apstiprina. Denali nacionālajā parkā Aļaskā veiktie novērojumi parādīja, ka vilki visaktīvāk medīja tieši dažās dienās pēc karibu teļu dzimšanas maksimuma. Visbiežāk tika nogalināti piecu līdz piecpadsmit dienu veci teļi. Tas parāda, ka plēsēji ne tikai izmanto jaundzimušos kā medījumu, bet arī ļoti precīzi “trāpa” laikā, kad tie ir visievainojamākie. Šis princips nav piesaistīts tikai Ziemeļamerikai. Eiropas apstākļos tas pats attiecas uz stirnām, staltbriežiem un aļņiem.
Arī Latvijā tas ir labi redzams dabā. Stirnas kazlēni slēpjas zālē un jaunaudzēs, briežu un aļņu teļi noteiktu laiku ir cieši saistīti ar mātes izvēlētām uzturēšanās vietām, un tieši šajās teritorijās plēsēju aktivitāte var pieaugt. Šeit nav runa par pasaku vai “ļauno vilku”, bet par ļoti vienkāršu dabas likumu – plēsējs meklē vietas, kur barību iespējams iegūt ar pēc iespējas mazāku risku.
Tas pats princips ļoti ticami attiecas arī uz mājlopiem. Ja savvaļā dzemdību periods nozīmē vieglāku pieeju mazuļiem, tad nav nekāda iemesla uzskatīt, ka pie liellopiem plēsējs pēkšņi domātu citādi. No vilku skatpunkta nav būtiskas atšķirības starp jaunu dzīvnieku mežmalā un jaunu dzīvnieku ganībās. Ja teritorijā ir govis ar teļiem, ja vide ļauj pietuvoties un ja riski ir samērā mazi, tad šāda vieta var kļūt par pievilcīgu plēsēja interešu objektu.
Tieši tāpēc arī Dundagas video nav tikai interesants kadrs. Tas ļoti labi ieliek vienā attēlā to, ko mednieki un lauku cilvēki redz jau sen. Vilku klātbūtne pie liellopiem, īpaši laikā, kad iespējama teļu dzimšana, nav tukša sakritība bez nozīmes. Tā ir uzvedība, kurai ir ļoti skaidra bioloģiska un ekoloģiska loģika.
Vislielākā kļūda šajā tēmā ir mēģinājums visu reducēt līdz divām galējībām. Vienā pusē ir tie, kas jebkuru vilku klātbūtni automātiski pārvērš katastrofas scenārijā. Otrā pusē ir tie, kas cenšas izlikties, ka plēsēja parādīšanās šādā vietā neko nenozīmē. Patiesība, kā parasti, ir daudz konkrētāka. Vilks izmanto situācijas, kurās medījums kļūst ievainojamāks un vieglāk pieejams. Dzemdību periods ir viens no šādiem brīžiem.
Tāpēc šādos gadījumos daudz vērtīgāk par tukšām internetdiskusijām ir lauka novērojumi, pēdas, atkārtotas situācijas un cilvēku pieredze, kuri šo redz nevis telefonā, bet dabā. Un daba šajā ziņā ir diezgan nepielūdzama. Kad piedzimst mazuļi, plēsējs ļoti bieži ir tuvumā.
Tāpēc īpaši svarīgi ir ne tikai runāt par šādiem gadījumiem, bet arī tos fiksēt. Ja medību iecirknī vai tā tuvumā tiek novērota vilku aktivitāte, vilku pēdas, plēsēju klātbūtne pie liellopiem, stirnu vai briežu mātīšu uzturēšanās vietām, kā arī iespējamas predācijas pazīmes, par to noteikti jāziņo lietotnē Mednis. Jo vairāk precīzu novērojumu tiek apkopots, jo skaidrāka kļūst aina par vilku uzvedību konkrētās teritorijās un jo pamatotāk var runāt par riskiem, sezonālām tendencēm un nepieciešamiem apsaimniekošanas lēmumiem.
Atsauces
Adams, L.G., Dale, B.W., Mech, L.D. Wolf predation on caribou calves in Denali National Park, Alaska. U.S. Geological Survey.
PLOS ONE. Effects of Wolves on Elk and Cattle Behaviors: Implications for Livestock Production and Wolf Conservation.
